Kopš uzpeldēja pirmie Interstellar apraksti un treileri es zināju, ka tā būs must see filma - Nolans pie stūres, Makkonohijs galvenajā lomā un satriecoši specefekti.
Filmas darbība risinās netālā nākotnē, kura nebūt nav spoža un skaista. Cilvēce ir samaitājusi planētu un iegūt pārtiku ir aizvien grūtāk un grūtak. Milzīgas putekļu vētras regulāri pārņem milzīgas platības un ar vien vairāk iznīcina labību un apgrūtina dzīvi cilvēkiem.
Cerību sniedz anomāla tārpeja (wormhole, portāls) uz attālu galaktiku, kurā salīdzinoši tuvu viena no otras atrodas vairākas potenciāli apdzīvojamas platības. Profesors Brends (M. Keins) kopā ar NASA, cik no tās ir palicis pāri, ir izstrādājuši plānu kā glābt cilvēci. Šīs riskantās misijas vadība tiek piedāvāta izbijušam NASA pilotam un inženierim Kūperam (M. Makkonohijs), kuram jāizvēlas starp palikšanu ar saviem bērniem un cilvēces glābšanu.
Kāpēc ir vērts skatīties filmu?
Sākšu ar tehnisko pusi - lieliski specefekti un uzņemšanas maniere. Viens no filmas izpildproducentiem ir atzītais fiziķis Kips Torns. Lai pareizi attēlotu milzīgo melno caurumu Gargantiju, tika apstrādāts milzīgs informācijas daudzums, izstrādāta tehniskā un zinātniskā literatūra, kas noderēs gan zinātniekiem, gan māksliniekiem. Filmas beigas ar iekļūšanu melnajā caurumā, 5 dimensiju attēlojumu trīsdimensionālā vidē un, ja to tā var nosaukt, ceļošanu laikā, protams, šķiet vairāk kā fikcija ne fakts, taču palīdz pabeigt iesākto domu.
Iepazīties ar nelielu "zinātne aiz Interstellar" rakstu var šeit: Wired.com
Aktierspēle. Daudzas ainas filmā emocionālākiem skatītājiem var likt nobirdināt kādu asariņu. Aktieri šai filmai izvēlēti trāpīgi un savas lomas spēlē lieliski. Makkonohijs sen nav redzēts tik labi iederamies lomā, kā šajā filmā, tēlojot vientuļo tēvu, kuram jāpamet savi bērni, lai glābtu cilvēci. Annas Hetavejas (Profesora Brenda meita) spožākais mirklis filmā, kad viņa stāsta par mīlestību kā izmērāmu, fizisku spēku, kurš caurvij laiku un telpu. Pseidozinātniski, taču dzīvīgi un saprotami, iespējams, pat patiesi.
Filmas nospiedošo atmosfēru ik pa laikam uzlabo kāda smieklīga dialoga rindiņa, pārsvarā, no robota TARS, kurš komandai palīdz tikt galā ar misiju.
Man sevišķi patīk, ka brāļi Nolani, kopā ar Kipu Tornu ir centušies vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas. Viens no atmiņā paliekošākajiem skaidrojumiem noteikti ir par to kā strādā wormholes, kas izloka laiktelpu. Ja baidies, ka nesapratīsi, tad neuztraucies, jo filma tomēr ir paredzēta plašai auditorijai un tādēļ ir salīdzinoši viegli uztverama.
Noslēgumā gribu pateikt, ka, lai sižets ir zinātniskās fantastikas motīvos, Interstellar tomēr ir drāma, kuras galvenā doma stāsta par zaudējumiem. Par to kā mēs zaudējam vecākus, bērnus, tuvos cilvēkus, zaudējam laiku darot nenozīmīgas lietas. Par to kā mēs mīlam savus tuvākos, sevi, savas mājas vai planētu. Pēc filmas, vismaz man, palika neliela pārdomu sajūta par to ko varētu darīt labāk, nedarīt vispār un, ka mūsu laiks nebūt nav ilgs.
Filmas darbība risinās netālā nākotnē, kura nebūt nav spoža un skaista. Cilvēce ir samaitājusi planētu un iegūt pārtiku ir aizvien grūtāk un grūtak. Milzīgas putekļu vētras regulāri pārņem milzīgas platības un ar vien vairāk iznīcina labību un apgrūtina dzīvi cilvēkiem.
Cerību sniedz anomāla tārpeja (wormhole, portāls) uz attālu galaktiku, kurā salīdzinoši tuvu viena no otras atrodas vairākas potenciāli apdzīvojamas platības. Profesors Brends (M. Keins) kopā ar NASA, cik no tās ir palicis pāri, ir izstrādājuši plānu kā glābt cilvēci. Šīs riskantās misijas vadība tiek piedāvāta izbijušam NASA pilotam un inženierim Kūperam (M. Makkonohijs), kuram jāizvēlas starp palikšanu ar saviem bērniem un cilvēces glābšanu.
Kāpēc ir vērts skatīties filmu?
Sākšu ar tehnisko pusi - lieliski specefekti un uzņemšanas maniere. Viens no filmas izpildproducentiem ir atzītais fiziķis Kips Torns. Lai pareizi attēlotu milzīgo melno caurumu Gargantiju, tika apstrādāts milzīgs informācijas daudzums, izstrādāta tehniskā un zinātniskā literatūra, kas noderēs gan zinātniekiem, gan māksliniekiem. Filmas beigas ar iekļūšanu melnajā caurumā, 5 dimensiju attēlojumu trīsdimensionālā vidē un, ja to tā var nosaukt, ceļošanu laikā, protams, šķiet vairāk kā fikcija ne fakts, taču palīdz pabeigt iesākto domu.
Iepazīties ar nelielu "zinātne aiz Interstellar" rakstu var šeit: Wired.com
Aktierspēle. Daudzas ainas filmā emocionālākiem skatītājiem var likt nobirdināt kādu asariņu. Aktieri šai filmai izvēlēti trāpīgi un savas lomas spēlē lieliski. Makkonohijs sen nav redzēts tik labi iederamies lomā, kā šajā filmā, tēlojot vientuļo tēvu, kuram jāpamet savi bērni, lai glābtu cilvēci. Annas Hetavejas (Profesora Brenda meita) spožākais mirklis filmā, kad viņa stāsta par mīlestību kā izmērāmu, fizisku spēku, kurš caurvij laiku un telpu. Pseidozinātniski, taču dzīvīgi un saprotami, iespējams, pat patiesi.
Filmas nospiedošo atmosfēru ik pa laikam uzlabo kāda smieklīga dialoga rindiņa, pārsvarā, no robota TARS, kurš komandai palīdz tikt galā ar misiju.
Man sevišķi patīk, ka brāļi Nolani, kopā ar Kipu Tornu ir centušies vienkārši izskaidrot sarežģītas lietas. Viens no atmiņā paliekošākajiem skaidrojumiem noteikti ir par to kā strādā wormholes, kas izloka laiktelpu. Ja baidies, ka nesapratīsi, tad neuztraucies, jo filma tomēr ir paredzēta plašai auditorijai un tādēļ ir salīdzinoši viegli uztverama.
Noslēgumā gribu pateikt, ka, lai sižets ir zinātniskās fantastikas motīvos, Interstellar tomēr ir drāma, kuras galvenā doma stāsta par zaudējumiem. Par to kā mēs zaudējam vecākus, bērnus, tuvos cilvēkus, zaudējam laiku darot nenozīmīgas lietas. Par to kā mēs mīlam savus tuvākos, sevi, savas mājas vai planētu. Pēc filmas, vismaz man, palika neliela pārdomu sajūta par to ko varētu darīt labāk, nedarīt vispār un, ka mūsu laiks nebūt nav ilgs.
Comments