Sabiedriskā Romantika

    Kārtējā darbadiena ir pagājusi, malkoju negaršīgo Sherwood sidru un tieši tagad ir lielā luste apstāstīt kā man ir iepaticies sabiedriskais transports Rīgā. Kopš atrasts darbs atkal sanāk ikdienā izbaudīt visas sabiedriskā transporta priekšrocības un, protams, mīnusus.
Kā fotogrāfs es mīlu ikdienā skatīties uz cilvēkiem, kuri steidzas man garām un vislabākais variants kā to izdarīt - atrasties sabiedriskajā transportā. Cilvēks tajā ienes savus priekus, savas bēdas un reizumis arī absolūtu vienaldzību. Sabiedriskais, patiesībā, ir mistiska, pat mazliet sakrāla vieta, kurā patverties....
----
    Tā es pirms pāris mēnešiem iesāku rakstu par Rīgas sabiedrisko transportu, saglabāju un atstāju melnrakstu mapītē. Nu jau mēnesi esmu sava auto īpašnieks. Visādu klapatu daudz, bet par to citreiz. Aizvien vairāk izkristalizējies kāpēc man patika braukt ar sabiedrisko vai maršrutku - ir daudz ko redzēt un katrs brauciens ir piedzīvojums, kurā mistiskā veidā veidojas visiem redzamas platoniskas saites.
    Vasaras sākumā braukāju ar 44. autobusu. Nav tāds kā 40. vai 3. maršruti, kuros autobuss kursē ik pa 5-10 minūtēm. Cilvēki, kuri steidzas uz darbu plāno braucienu tādēļ katru rītu papildus random cilvēkiem vienmēr bija vienas un tās pašas sejas. Pēc pāris nedēļām es jau zināju, kur katrs kāpj iekšā, kur ārā. Mūziku braucot neklausos, tādēļ braucienus piebāztā autobusā ir jāīsina savādāk, man kā gana dzīvas iztēles īpašniekam laika īsināšana ir iztēlošanās. Ja kādā dienā viens no regulārajiem braucējiem neparādījās, tad neviļus sāku domāt kas ir noticis. Galvā sāku pārcilāt pēdējo reizi, kad redzēju šo cilvēku un cenšos atcerēties ko tādu kas vēstītu par iespējamajiem iemesliem. Aizgulējās un nokavēja autobusu, bet varbūt vienkārši apslimis lai gan ja tā labi padomā, tad šodien mēs kavējamies, iespējams, aizbrauca ātrāk ar citu transportu...nodevējs.
    Papildus regulāriem braucējiem ir vērtīgi padomāt arī par vidi apkārt, vēl jo vairāk, ja tas ne tuvu nav rajons, kurā dzīvo. Skatoties pa netīro un bieži vien aizsvīdušo Rīgas Satiksmes autobusa logu pamanīju, ka nostāk no Rīgas centra dzīve ris klusāk, viss notiek vairāk pēc plāna. Dzērāji stūra kafejnīcā savu dienu sāk jau 08:30 (un turpina to darīt arī pēc 19, kad braucu mājās), kāda omulīga tante maršruta pusē katru rītu skrien uz pieturu, lai paspētu iekāpt, šādu sīkumu ir daudz. Par katru no viņiem galvā izveidojas stāsts, vizuāls attēlojums, kuru ierunā Misters Frīmens ar savu aizraujošo  balsi.
    Un pēkšņi mana sabiedriskā pasaule izmainījās no mierīgas, nesteidzīgas uz diezgan strauju un agresīvu, jo es atklāju maršrutku pasauli. Atklāju ar 247., tieši pie darba durvīm piestāj, maksā 10 santīmus vairāk, bet ieved gandrīz pašā ofisā. Nespēju atturēties un sāku braukāt ar to. Ārpasauli neredzu, jo visu laiku dzenamies gaismas ātrumā. Reizēm šķita, ka visa tā Mercedes uzparikte vienkārši izjuks. Cilvēki noslēgti, vietas regulārajiem jau gandriz vai aizsistas un ja iesēdies tajā, tad reizēm uzmet naidīgu skatienu: "Vecīt, Tu labi zini, ka es tur vienmēr sēžu, nu kāpēc Tu tā, maita?" Jau tā steidzīgo cilvēku uzvilktos nervus vēl vairāk nospriego arī paši mikriņu šoferi, kuri atiešanas un pienākšanas laikus neievēro jau pašā galapunktā, bet nekas cilvēkam vajag, cilvēks pagaidīs. Reizēm mātes vārdi un pārmetumi, jo paaugstināta servisa transportā ir jāmaksā arī par sīkajiem, bet vecāki regulāri cenšas izkaut braucienu par velti savam 10 gadīgajam dēlam. Tas viss treju mēnešu laikā ne reizi nespēja sabojāt dienu, laikam atkal jāpabraukā ar to, lai atcerētos kādēļ ar to nebraukāju. Mazliet pretrunīgi? Jā, bet pretrunas noved pie patiesības un tā man liek būt retajam cilvēkam, kurš izbauda publisko transportu.

Romantika slēpjas mazajās lietās.